Oposums un izkrāsotais tuksnesis. 4. daļa

autors: Artūrs Martinsons

Opālu ciemats

Coober Pedy ir ciematiņš, kurā dzīvo opālu racēji. Pazīt to var pēc uzkalniņiem tuksnesī - lielākiem, mazākiem. To lielums atkarīgs tikai no tā, vai konkrētajam opālu racējam ir lielā, smagā tehnika - ekskavators, vai tikai lāpsta. Vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo alās zem zemes. Karstums ir liels, bet alās konstanti ir +20, +21 grādu temperatūra.
Tur var gan nopirkt opālus, gan, samaksājot dažus dolārus, var tos iet meklēt. Ik pa brīdim šajā vietā kāds ierodas pēc savas laimes. Un bieži vien ļaudis opālus arī atrod. Bet, kad atrod, tad ir āķis lūpā un tiek pieņemts lēmums palikt tur vēl mēnesi. Gadās, ka šajā laikā tiek uzrakts vēl kāds opāls, lielāks, jau dažu tūkstošu vērtībā. Brīdī, kad laimīgais atradējs prāto to pārdot un braukt projām, kaimiņš, kas racis tikai piecus metrus tālāk un, kur vakar pašam bija iespēja likt lāpstu lietā, atrod īstu milzeni. Un tā tas turpinās... Pārdot vienu tādu un gadu, pusotru var neko nedarīt. Kad nauda iet uz beigām, jāņem lāpsta un jāiet rakt.
Pastāvīgi tur dzīvo apmēram divtūkstoš cilvēku un viņiem visiem pietiek, ko darīt. Mēs apmetāmies pie kādas ģimenes - īstiem racējiem. Tādi vienkārši ļaudis. Kungs gribēja parādīt savu dārgumu, taču vairs neatcerējās, kur licis. Laikam akvārijā. „Jā, bet to mēs tīrījām, tad opālam jābūt dārzā pie žoga!"
Šajā pilsētiņā sastapām arī Krokodilu Hariju (Arvīds Blūmentāls), latvieti, kas kļuvis par prototipu filmas Krokodils Dendijs galvenajam varonim. Pirms 20 gadiem viņš pārcēlies no Darvinas uz Coober Pedy un dzīvoja savā alā. Pāri 70 viņam varēja būt. Pagāja savs laiciņš, līdz Harijs pārorientējās no angļu valodas uz latviešu, bet viss bija kārtībā. Sirsnīgs. Stāstīja anekdotes un savu dzīves stāstu, piedāvāja palikt savā viesu alā un uzvārīt zupu no štovētiem kāpostiem. Iekārtojies viņš bija ļoti ērti un gaumīgi. Mums laimējās, jo šopavasar Harijs nomira. Pieļauju gan, ka viņai alai vēl tur vajadzētu būt.
Coober Pedy sasniedzams pa ceļu, kas iet tieši uz rietumiem no William Creek, 161. kilometrs.

Izkrāsotais tuksnesis

Braucot no Cooper Pedy uz augšu ir fantastiska vieta, kas saucas Painted desert - Krāsotais tuksnesis. Tas ir viegli klinšains, paugurains apvidus. Klintis šeit ir visdažādākajās nokrāsās - baltas, dzeltenas, sarkanas, pelēkas, zaļas. Krāsu rada ieži, kas pa kārtām atsegti un vēja aprauti.
Vēl 200 kilometru uz ziemeļaustrumiem no Arckaringa ir ciemats, saukts Oodnadatta, liels, ar plašām aborigēnu nometnēm, skolu. Ievērības cienīga vieta ir Pink Roadhouse. 300 kilometru rādiusā no šejienes visas ceļazīmes ir rozā, no grafiskā dizaina viedokļa - ekselenti. Viņi izdod arī dubļu kartes - tās sazīmētas ar roku. Tās vidienē ir ļoti populāras.
Pink Roadhouse ir tiešām pink. Īpašnieks ņēmis rokā lielus tilpumus rozā krāsas un, ko nu varējis nokrāsot rozā, to arī nokrāsojis - mēbeles, fasādes, mašīnas, benzīntankus.
Cenas ir augstas. Lētākā istabiņa šajā vietā maksāja 75 dolārus. Bet.. ko tas nozīmē... Patiesībā tā ir vairākas reizes pārkrāsota metāla būda, ar par visam nemanāmu siltinājumu, grabošu ventilatoru, ar labierīcībām citā metāla būdā. Ņemot to visu vērā, pat līdz vienai zvaigznei te neaizvelk. Tuksnesī pāris reižu mēģinājām nakšņot mašīnā, bet tur tas ir neiespējami - naktī temperatūra nenokrīt zemāk par +38 grādiem Celsija. Centies atvērt durvis un gulēt tā, lai galva ir ārā un vērties zvaigznēs, bet vēja nav un izturēt ir grūti, tāpēc viesnīcas kontinenta vidienē ir neizbēgamas.

Alisspringsa

Pati Alisspringsa (Alice Springs) man nelikās kaut kas īpaši skaists vai ievērības cienīgs. Izņemot kādu aborigēnu mākslas galeriju un restorānu, sauktu Bluegrass. Vieta ar labu dizainu, labiem kokteiļiem un labu virtuvi.
No šīs pilsētas notiek radio skolas translācijas. Attālumi lieli, skolu maz un nedzīvo viņi arī tur tik daudz, lai tiktu celtas skolas. Kas ir radio skola? Skolotāja pie mikrofona lasa priekšā stundu, uzdod bērniem jautājumus, viņi atbild. Neskatoties uz šo ekstrēmo veidu, izglītības līmenis ir samērā augsts un viņi bez lielām problēmām var iestāties augstskolās.
Alisspringsā bāzēts arī Royal Flying Doctor service, kas visā šajā reģionā gādā par medicīnisko palīdzību. Katra miesta bārmenis ir iecelts par lielās zāļu kastes turētāju, kas reizi gadā viņam tiek atgādāta. Viss tajā ir numurēts, un tad, kad notiek negadījums, bārmenis sazinās ar ārstu, kurš dod norādījumus, kura numura tabletes iedot cietušajam. Ja gadījums smags, tad stundas laikā ārsts ierodas ar lidaparātu.

Alisspringsa - Melburna

Alisspringsā atstājām arī Britz īrēto mašīnu un ar lidmašīnu devāmies uz Sidneju, no kurienes turpinājām ceļu uz Melburnu.
Protams, gan Sidneja, gan Melburna ir interesantas pilsētas, kurās var iegrimt. Pieminēšanas vērti ir tālāk minētie hotelīši un kafejnīcas, kurās bijām un, kurus varu arī rekomendēt. Sidnejā lielisks peldošs restorāns atrodams Darling Harbour teritorijā - kur nu katru reizi piestāj. Iesaku arī šokolādes kafejnīcu Manly ostā. Savukārt Melburnā manu interesi izraisīja Federācijas laukums un kafejnīca Time Out.

Taču man tuvāka bija Pabley beach - 180, 200 kilometrus no Sidnejas dienvidu virzienā. Tur ir lielisks eikaliptu mežs, kas sniedzas līdz pat okeānam. Okeāna krastā atrodas rezervāts, kempingā bija uzceltas teltis desmit. Aizejot saulrieta laikā līdz okeānam, šo skatu var vērot kopā ar 50 vai 70 ķenguriem, kas sēž blakus un apbrīno to pašu, ko tu.
Tumsā iesākas medības. Guli teltī un dzirdi, kā oposumi kāpj no kokiem lejā, skraida gar telti, putni lido un ķērc. Dzīvnieki no cilvēkiem tur nebaidās - uztver kā tādu pašu dzīvnieku. Zane, mana draudzene, cīnījās ar oposumu. Tas bija pielīdis pie telts, cerībā nospert kaut ko ēdamu. Atrada kungs maisiņu ar desiņām un sagrāba nagos. Zane mēģināja atkarot. Tas bija labs skats, kā viņi abi cīnījās par desām, jo ne viens, ne otrs negribēja padoties.

Pašā Austrālijas dienvidu galā atrodas Wilsons Promontory nacionālais parks, kur var pavadīt vismaz nedēļu. Tā ir fantastiska vieta - ar okeānu, ar upi, ar austrāliešu bušu, ar lietus mežiem, kuros aug milzīgas papardes - trīs, četru, pat piecu metru augstumā. Noskaņa īpaša - es pat nebrīnītos, ja pēkšņi aiz kādas papardes parādītos kāds pterodaktils. Pēdējo posmu līdz Melburnai veicām pāris dienu laikā, laiks spieda... Mēneša laikā bijām nobrukuši astoņus tūkstošus kilometrus.

Vērts zināt

• Mašīnas īrējām no Britz, ko droši varu rekomendēt arī jums. No 4 x 4 auto var izvēlēties džipus vai busiņus, atkarībā no braucējiem, mērķiem un ceļa apstākļiem. Cenas - pieņemamākas nekā Avis vai Hertz mašīnu īrei. Britz auto obligāti nav jāatdod atpakaļ tajā pašā nomas punktā, kur to paņēmāt. Iespējams to atstāt arī citur.
• Austrālijā izīrējot auto, kas nav aprīkots ar 4 x 4 piedziņu, pastāv noteikums, ka apdrošināšana ir spēkā tikai tad, ja auto brauc pa asfaltu. Tiklīdz novirzies no asfaltētā seguma un notiek ķibele, par to jāmaksā pašam.
• Turiet mašīnā lieku benzīna kannu. Pilnu. Gar piekrasti pilsētiņas sablīvējušās viena pie otras, ceļi tur asfaltēti un ieliet bākā benzīnu, kura cena ir aptuveni tāda pati kā Latvijā, nav problēmu. Taču dziļāk vidienē attālumi starp apdzīvotām vietām ir lieli -trīs, četri, seši vai deviņi simti kilometru. Attiecīgi arī benzīntanki, vientuļi tie tuksnesī mētāties nemēdz.
• Norādes uz ceļiem ir ļoti labas, zīmes autobraucējiem ērti saskatāmas.
• Ja līdz šim valdīja priekšstats, ka ceļot pa Norvēģiju ir dārgi, tad pēc šī ceļojuma kļuva skaidrs Norvēģija - tas ir ekonomiski.

Raksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu neatkarīgiem ceļotājiem "Another Travel Guide"