Oposums un izkrāsotais tuksnesis. 3. daļa

autors: Artūrs Martinsons

Republika ar vienu pilsoni

Talk Alf republika. Iebrauciet. Šajā republikā starp Prērijas viesnīcu un Coward Springs dzīvo tikai viens pilsonis. Tas ir vietējais skulptors, kas izgatavo skulptūras no talka akmens. Tas ir akmens, ko saberztu lietojam, lai uzvilktu gumijas cimdus. Sauc viņu Alfs un tāpēc viņš ir Talk Alfs. Vīriņš ap 60, garu bārdu, izveidojis savu republiku un uzskata, ka Austrālija ir okupēta. „Principā tā nav nekāda Austrālija, kas pastāv šobrīd..." Viņam ir savs Austrālijas karogs, domubiedri, savs viedoklis par politiku un ļoti interesantas teorijas par lingvistiku. Alfs pārvalda ļoti daudz valodu, izpētījis tās no viena un otra gala. Viņam ir savs uzskats par to, kā skaņas ietekmē cilvēku, kā ir izveidojušās valodas un, ka vispār vārdu nozīmes var attēlot ar zīmēm, tie nav jāraksta. To viņš ir gatavs stāstīt vismaz stundas. Finālā jūties tik pacilāts un iedvesmots, ka esi gatavs nopirkt viņa izstrādājumus par 10, 20 dolāriem. Bet tas ir tā vērts.
Talka Alfu var sastapt pie Lindhurst.

Coward Springs

Coward Springs, rietumos no slavenā sālsezera Lake Eyre (kartē varat vadīties pēc tā), ir avoti. Kādreiz šajā vietā bijusi apmetne, šobrīd palikusi vairs tikai viena ēka, kurā ar laiku ir doma izveidot Spa kompleksu. Iespējams, jau pēc gada tur viss būs jau noticis, jo vieta ir fantastiska - kā oāze tuksneša vidū. Smiltis nomaina lielas, zaļas palmas, simtiem baltu kakadu. Netālu no avotiem ierīkots koka baseins, kurā var ielīst un atveldzēties. Kad tur nokļūsiet, izbaudiet. Sapratīsiet, kāpēc es tā priecājos par nieka koka baseinu.
Kad vasarā iebrauc bezceļos, temperatūra paaugstinās līdz +45, +52 grādiem. To nejūt, ja mašīnā ir kondicionieris. Izkāpjot ārā gan. Tāpēc līdzi vienmēr jābūt ūdens pudelei un pārliecībai, ka bagāžniekā ir lielais tilpums. 20 litri, piemēram. Ķibeles var notikt visādas, un tuksnesī palikt bez ūdens - tas var beigties arī letāli. Karstums ir tik liels, ka to pat nesajūt. Sviedru kā tādu nav - tie uzreiz iztvaiko. Vienīgais, ko jutu, ir sausais gaiss. Minūtēs 20 pusotru litru ūdens var un vajag izdzert. Kur tas paliek - nezinu.

William Creek ir noteikti apmeklējama vieta. Tajā gan dzīvo tikai trīs cilvēki, bet tas ir paliels ciematiņš ar hoteli un kempingu, lidlauku, bāru un telefona būdu. Ja liekas, ka neviena tur nav, nevajag kautrēties, bet iet hotelim apkārt no visām pusēm un meklēt dzīvas dvēseles, kas pēc kāda laika arī uzrodas.
Vasarās lidlauka īpašnieks un pilots vienā personā lidot nevar, jo lidlauks ir pārāk grubuļains. Tādēļ viņš sēž hotelī pie bāra un kopā ar viesnīcnieku dzer alu, kuru salej viesnīcnieka asistents. Ik pa brīdim piestāj kāds garāmbraucējs, ar kuru var parunāties. Kad tur bijām mēs, bez šiem trim pamatiedzīvotājiem satikām divus ceļotājus no Šveices, kas pusgadu braukājuši pa Austrāliju ar motocikliem, un divus čehus. Viens no tematiem mūsu sarunā bija valstu teritoriju salīdzināšana. Tas ir viens no populārākajiem vispār. Kad nospriedām, ka ar Šveici esam apmēram vienādi, Čehija mazliet lielāka, viesnīcnieks atcerējās reizi, kad pie viņa viesojušies divi beļģi. Kādudien puiši sēdējuši pie bāra, apraudzīt kaimiņus savukārt iebraukusi vietējā lopkope un zemju īpašniece, un atkal ticis pārcilāts teritoriju jautājums.
"Nu, un cik tad tāda Beļģija ir liela?" jautājusi lopkope. "44 tūkstoši kvadrātkilometru un desmit miljonu iedzīvotāju," puiši atbildējuši.
To nu tante nav varējusi saprast: "44 tūkstošus es varu iedomāties - apmēram kā mana ferma, bet kur tur salikt desmit miljonus?!" William Creek šis ir vienīgais hotelis.

Sālsezers - Lake Eyre

Sālsezers - Lake Eyre. Gandrīz pašā Austrālijas vidū. Piepildās tas pilns ar ūdeni apmēram reizi astoņos gados. Pārsvarā ūdens tur ir ļoti maz, un to klāj sāls kārta. Vislabākais laiks, kad apskatīt ezeru, ir brīdis pēc lietus. Sāls ūdens virspusē ir kondensējies un ezers kļūst mirdzoši balts, kā apsnidzis. Noteikti vajag atcerēties par saulesbrillēm. Saule atstarojas no sāls un tikt pie apdeguma ir pavisam reāli. Kad lietus sen nav bijis un ezerā sapūstas smiltis, gar malām tas kļūst rozā.
Vidienē ap sālsezeru mobilo sakaru nav. Tāpēc nodrošinieties ar satelīttelefonu. Iztikt var, taču nekad zināt nevar. Iebraucām nelielā ciematā netālu no ezera. Bija jau deviņi vakarā, viss ciet, neviena cilvēka neredz un bez sakariem būtu bijis neiespējami atrast viesnīcas saimniekus, kas bija aizgājuši pasērst pie kaimiņiem. Ceļojumu grāmatiņās daudz aprakstīts, cik bīstami uz ceļa ir dzīvnieki, cik ļoti jāuzmanās no ķenguriem un citiem radījumiem. Pa dienu gan neredz neviena. Bet tikko saule sāk rietēt, nez no kurienes viņi uzrodas. Dzīvnieku ir daudz, pēkšņi pāri ceļam var iet govju bars, var parādīties emu, kas vispār neiet no ceļa nost, bet velkas pa priekšu, var parādīties ķenguri, kas katrs skrien un lec uz savu pusi. Pie Sidnejas savukārt ir milzīgs daudzums trušu - kādu nenobraukt ir teju neiespējami. Tas tiešām ir bīstami. Ja ir iespēja kaut kur palikt un pārlaist nakti, dariet to.

Pirms ciemata, saukta William Creek, perpendikulāri galvenajam ceļam iet ceļš uz ezeru. Arī jāuzmanās ar segumu. Līdzīgi kā ar ledu - izskatās, ka tas ir ciets, bet kādā brīdī var iegrimt.

Uluru nacionālais parks

Uluru nacionālajam parkam, šķiet, garām nepabrauc neviens. Tajā ir divas ievērības cienīgas vietas - Uluru sarkanais kalns un Kata Tjuta kalni. Tā ir izteikta aborigēnu teritorija. Parkā atrodas kempings, tajā palikt var, taču nekur citur ārpus tā teritorijas. Visskaistāk kalns izskatās saullēktā un saulrietā - laikā, kad to izgaismo zemie saules stari. Šī gan nav tā vieta, kur vientulībā izbaudīt dabas brīnumu. No rīta jāizbrauc krietni agri, jāaizņem vieta, lai nevajadzētu to iegūt cīņā ar japāņu tūristiem, kuri sēž uz saliekamajiem beņķīšiem un gaida saullēktu. Tūristu ir daudz. Mazliet tas krīt uz nerviem, bet vienalga ir vērts to redzēt.
Kata Tjuta varbūt pat ir interesantāks nekā Uluru. Vari paklīst, paložņāt, padomāt.

Luksuss nekurienē

Longitude 131 - angliski šo vietu apzīmē ar resort. Atrodas tas pilnīgā nekurienē, turklāt Longitude tuksnesī ir labi paslēpts, lai nodrošinātu absolūtu intimitāti. Jāvaicā Uluru kempingā. Ja vietas tur esat rezervējuši, pēc jums atbrauks pakaļ ar džipiem vai lidmašīnām. Pašiem uz savu roku to atrast mums neizdevās. Lai gan meklējām. Longitude 131, šķiet, ir desmit teltis, nosauksim to tā. Cik zinu, vienlaicīgi tur var uzturēties ne vairāk par divdesmit cilvēkiem. Bērniem līdz 14 gadu vecumam atrašanās tur nav atļauta, lai netraucētu idili. Teltis vērstas pret Sarkano kalnu, un saulrietu pār to var vērot pat nepametot telti. Maltīte turpat tuksnesī tiek pasniegta uz galdiem, kas klāti baltiem galdautiem. Cenas - ap diviem, trim tūkstošiem dolāru par diennakti. Ja nauda ir kaut kur atrodama, tas varētu būt piedzīvojums, kas paliek atmiņā visu mūžu.

Jacob’s Creek novēl Jums jauku un neaizmirstamu ceļojumu!

Raksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu neatkarīgiem ceļotājiem "Another Travel Guide"